Laktozes nepanesamība

Vācijā arvien vairāk cilvēku vairāk vai mazāk cieš no laktozes nepanesamības (nepanesamības pret galveno cukuru pienā).
Laktozes nepanesības gadījumā organisms nespēj sagremot lielākus laktozes daudzumus. Šī nespēja ir saistīta ar fermenta laktāzes trūkumu, ko parasti ražo šūnas, kas izklāj tievo zarnu. Laktāze sadala piena cukuru glikozē un galaktozē; tās pēc tam tiek uzsūktas zarnās un tādējādi var tikt uzņemtas asinsritē enerģijas iegūšanai. Ja laktoze nesagremota nonāk resnajā zarnā, var rasties sūdzības. Tipiskie simptomi ir slikta dūša, krampji, vēdera uzpūšanās un caureja. Tie parādās aptuveni 30 minūtes līdz 2 stundas pēc laktozi saturošu pārtikas produktu lietošanas. Simptomu intensitāte ir atkarīga no katra indivīda individuāli panesamā laktozes daudzuma.
Fokuss uz sieru:
Visu dzīvnieku pienā ir laktoze. Aitu un kazu pienā ir attiecīgi apmēram 4,8 grami un 4,4 grami, bifeļu pienā – aptuveni 5 g laktozes uz 100 g, tādējādi to laktozes saturs ir tikpat augsts kā govs pienā (aptuveni 4,8 g laktozes uz 100 g).
Svaigais siers, kausētais siers un mīkstais siers, kā arī „ Pasta filata ” var saturēt laktozi.
Turpretim produkti, kas iegūti, skābējot pienu, piemēram, „Harzer”, kvarku un jogurtu, neskatoties uz to līdzīgi augsto laktozes saturu, cilvēki ar nepanesamību bieži vien labi panes – tas ir saistīts ar lielā daudzumā esošajām pienskābes baktērijām, kas cilvēka zarnās turpina sadalīt piena cukuru.
Smalcināto un „ Cietais siers ” sieru ražošanas procesā lielākā daļa sūkalas un līdz ar to arī ievērojama daļa laktozes tiek izvadīta. Nogatavināšanas laikā atlikušais piena cukurs, ja tāds vispār vēl ir, tiek gandrīz pilnībā sadalīts pienskābes baktēriju iedarbībā, pārvēršoties pienskābē – tātad bezlaktozes stāvoklis tiek panākts dabiskā nogatavināšanas procesā un nav, kā to tagad praktizē un reklamē daudzi ražotāji, mākslīgi (pievienojot laktāzi).